Nav nenozīmīgu stāstu, nav nenozīmīgu atmiņu!

 Atmiņas  spēj saglabāt to vienreizēji fantastisko piedzīvotā laika izjūtu un, kā mazi puzles gabaliņi, kopumā veido brīnišķīgu  ainu. Pateicoties šīm atmiņām ir atklājušies daudzi interesanti un varbūt  nezināmi fakti, personiskie pārdzīvojumi un izjūtas. Ar šo atmiņu klāstu mēs iepazināmies 14. maijā Dagdas bibliotēkā, jo ar tām dalījās bijusī Dagdas bibliotēkas vadītāja Marija Aņisimova.

   Nav nejaušība, ka sakāmvārdu krājumā ir sakāmvārds – Kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi. Attiecinot šo sakāmvārdu uz Mariju, var teikt, ka viņa ir strādājusi Dagdas bibliotēkā atbilstoši tam. ”Darbs bija hobijs. Ja šis hobijs tev patīk, tad tu ar pilnu atdevi strādāsi,” teica Marija.

   Marija bibliotekārajā darbā ir nostrādājusi - 5 gadus Bērziņu pagasta bibliotēkā kā bibliotekāre un 36 gadus Dagdas bibliotēkā, no tiem 16 gadus par vecāko bibliotekāri un 20 gadus par bibliotēkas vadītāju. Atbildība bija liela, jo vajadzēja būt atbildīgiem ne tikai par Dagdas bibliotēku, bet arī par Dagdas apkaimes bibliotēkām. Ne velti tik ilgs mūžs ir pavadīts bibliotēkā, jo viss aizsākās ar lasīšanas patiku un agriem bibliotēkas apmeklējumiem no 3 gadu vecuma.  Bibliotēku apmeklēja ar lielāko prieku. Mīlestību pret grāmatām un lasīšanu Marija ir mantojusi  no ģimenes. Kā  arī radio raidījumu klausīšanās veicināja vēlmi iemācīties ātrāk lasīt, jo par dzirdēto gribējās vairāk izlasīt, uzzināt un papildināt savas zināšanas. Interese par grāmatām iedvesmoja Mariju - viņa apguva 5 gadu bibliotekāra- bibliogrāfa profesiju Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, saņemot augstāko izglītību.

   Stāstot par darba gaitām, Marija atzinās, ka gājis ir dažādi. Bijušas prieka pilnas un ražīgas dienas un bija arī  ne tik labas dienas, jo nav tāda darba, kur nesaņemtu aizrādījumus un ieteikumus. Darbs bibliotēkā ļoti patika. Bija jauki un saprotoši darba kolēģi, ar kuriem ir nostrādāts gan ilgāku laiku, gan neilgu laika posmu. Ne par vienu nebija ko sliktu teikt, bet ja aizrādīja, tad tas bija pelnīti.

   Darāmie darbi bija dažādi. Citi veicās raitāk, bet citi prasīja lielāku piepūli. Tika papildinātas un pilnveidotas zināšanas dažādos kursos gan tepat Krāslavā, gan arī apmeklējot tos Rīgā. Pilnvērtīgs darbs neiztika bez sadarbības ar skolām, kultūras namiem un citām iestādēm. Diezgan nopietni  ir gājis ar grāmatu krājuma inventarizāciju. Nebija no vieglajiem darbiem uzrakstīt padarītā darba gada pārskatu. Lasītāji bija ar dažādām interesēm. Vieniem interesēja vēsturiska literatūra, citiem – māksla un kultūra, bet citiem – mūzika un zinātne. Tāpēc tika rīkoti dažādi pasākumi – Mutvārdu žurnāli, Grāmatu apskati, literārās tiesas u. c.   

     Ir strādāts godam, jo ne velti ir saņemti diplomi par teicamu darbu un atzinība par labāko bibliotekāri Latvijā. Tagad, būdama pensijā un jūtoties brīvāk, Marija izbauda atpūtu, neskaitot dienas un nedēļas. Daudz sava brīvā laika viņa pavada laukos, gūstot prieku no dabas dāvātā skaistuma. Kā arī atvēl laiku krustvārdu mīklu minēšanai un sudoku ar zīmēšanu. ”Sūdzēties nav iemesla!” saka Marija.

   Nobeidzot savu stāstījumu, Marija novēlēja bibliotēkas darbiniekiem -  pilnveidoties, iesaistīties, uzdrošināties un būt radošiem!

   Liels paldies Marijai par šo interesanto, aizraujošo un izsmeļošo stāstījumu! Novēlam viņai vēl ilgus gadus būt mūsu bibliotēkas aktīvai apmeklētājai un lasītājai!